Amatniecība Latgalē

Amatniecība kā nodarbošanās veids Latgaļu apdzīvotajās teritorijās ir nozīmīga jau tālā senatnē, kad blakus zemkopjiem, kas prata vienkāršus amatniecības darbus, bija arī kādā noteiktā amatā specializējušies ļaudis - amatnieki.

Amatnieks - ir cilvēks, kurš nodarbojas ar dažādiem darbiem, kurus var veikt ar rokām vai instrumentiem, kas nav mašinizēti. Tomēr nevajag to saprast burtiski, protams, mūsdienu amatnieks izmanto jaunākos tehnikas saniegumus, bet viņš nekad neveido masveida produkciju, un viņa darbā mašinērijai nav noteicošā nozīme. Amatnieks vienmēr paliek savdabs un interesants ar to, ka viņa darbs ir cieši saistīts ar dzīves vietu, ģiemeni, sirdslietu un meistarību. Amatnieks lielākoties savas prasmes manto no tēva vai citiem ģimenes radiem, veidojot amatnieku dinastijas un nostiprina prasmes no paaudzes paaudzē. Lai cik tālu attīstītos cilvēka spējas izmantot mašīnas, elektroniku un citus starpniekus, ciešā saskare, kura rodas cilvēka roku darbā ar dažādiem materiāliem, vienmēr iet soli priekšā laikam, jo tās ir vērtības, ar kurām cilvēks sevi piesaka nepastarpināti. Tas ir viņa roku darbs un viņa ideju un gaumes apliecinājums. Ja reiz amatnieks ir sapratis un spējis amatu iemācīties un veiksmīgi darīt šodien, tas nozīmē, ka amats ir piemērojies mūsu laikam un dzīvotspējīgs šodien un nākotnē. (LAK amatu meistaru katalogs, 2003 - 2004)

Kopš seniem laikiem Latgales novads bija ievērojams ar izkoptām dažādām arodu prasmēm - spēcīgs amatniecības centrs bija Jersikas valsts, kur strādāja mājamatnieki, kas izgatavoja saimniekošanai un dzīvei nepieciešamās lietas, kā arī specializējušies amatnieki un mākslas amatnieki - rotkaļi, podnieki, kuru slava sniedzās tālu aiz robežām. Latgaļiem bija visgreznākās un visbagātāk ornamentētās rotas lietas, kur vienā priekšmetā variēti ļoti daudzu rakstu elementi. Tā laika gaitā tapa dažādu nozaru amatniecības centri, kas pārsvarā lokalizējās vienas sādžas ietvaros - izauga podnieku, audēju, mucinieku, mēbeļu un celtniecības meistaru dzimtas. Latgales zemnieks savā sētā visu nepieciešamo centās izgatavot pats. Audējas un adītājas bija katrā lauku sētā, izcilas audējas - katrā ciemā. Latgale ir pazīstama arī ar labiem kokamatniekiem, jo būves un koka trauki bija nepieciešami katrā zemnieku saimniecībā. Vecākais amats Latgalē bija kalēja amats - kurš veica visus laukos nepieciešamos kalšanas darbus: apkala zirgus, ratus un ragavas, darināja lauksaimniecības, zvejas, medniecības un amatniecības rīkus, atslēgas, iedzīves priekšmetus, mākslinieciski augstvērtīgus kapa krustus - par darbu saņemot atlīdzību naudā vai graudā. Taču īpaši slavena tālu aiz regiona robežām ir Latgales keramika. Podnieki strādāja jeb grieza podus lauku biezāk apdzīvotajās vietās un to tuvumā, kur bija pieejamas laba māla atradnes. Latgalē tās bija Silajāņos, ko pamatoti uzskata par Latgales podniecības centru, Andrupenē, Ludzā, Viļakā. No Silajāņu keramikas tradīciju pamatlicējiem - pazīstamiem meistariem Andrejam Paulānam, Polikarpam Vilcānam, Antonam Ušpelim, Staņislavam Kalvem izauga un joprojām strādā veselas keramiķu dzimtas. Līdzās tām - daudzi tautā atzīti jauni podu meistari, kopā visi izkopjot grafiskās, plastiskās un koloristiskās vērtības tradicionālajā stilistiskajā līnijā Latgales keramiku pacēla spožā māsklinieciskā kvalitātē.

Amatniecība joprojām attīstās līdz ar laiku un tā prasībām, meistaru galvenais uzdevums bija un paliek - pārmantot un saglabāt tautas kultūrā paliekošās vērtības, atbilstoši novada tradīcijām, attīstīt tālāk un nodot mantojumā nākamām paaudzēm. Radošā sacensība veicina jaunus meklējumus, tos ievirzot katra apvidus tradīciju un meistara rokraksta īpatnību atklāšanā.