Kā stāsta sena leģenda – tikai paradīzē pirmie cilvēki Ādams un Ieva staigājuši kaili. Vēlāk sāka pielietot zvērādas, ko nomainīja lina un vilnas apģērbi. Kādā veidā pavedieni savienoti, to varam tikai minēt. Aužamie stāvi, jeb stelles izgudroti jau pirms mūsu ēras, tikai steļļu konstrukcija bija daudz vienkāršāka nekā mūsdienās.
Latgalē aušana ir viena no vadošajām tautas mākslas nozarēm kopš sirmas senatnes. Ik ciemā bija izcilas audējas, pielocīja pūru sev un palīdzēja to darīt arī kaimiņu meitām. Aušana kļuva par nodarbi, ar kuras palīdzību tika nodrošināti papildus ienākumi dzīvošanai. Pārdošanai vairāk auda baltos linu audumus. Daudzveidīgi un skaisti bija latgaliešu austi rakstaini linu dvieļi un galdauti. Latgalē audumu darināšanā, izmantoja arī linu pakulas. Nereti pat rakstainās gultas segas auda no pakulām. Minētā īpatnība auduma materiālu izvēlē pakāpeniski izzuda tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Krāsu rakstu dažādības ziņā visbagātākās bija dreļļu tehnikā austās gultas segas. Saulītei un zvaigžņu rakstam te tika rasts neizsmeļams variantu daudzums, kas izvietots dekoratīvos laukumos gar segas malām vai klāja visu segu. Sevišķi greznas Latgalē darināja jostu segas, kuras sašuva no atsevišķi izaustām rakstainām jostām.
19. gadsimta amatnieki galvenokārt auda apģērbu audumus un mājoklim nepieciešamos praktiskos audumus. Savukārt 20. gadsimta sākumā, audēji sevišķu vērību veltīja darinājumiem, kuros audumam ir rotājoša nozīme, tādejādi veicināja mākslas amatniecības attīstību, kas balstīta uz tautas tradīcijām.
Audējas bija pirmās, kas tautas mākslu sāka reprezentēt izstādēs, un tas notika 1903. gadā Pēterburgā. Arī mūsdienās Latgalē ir ļoti daudz audēju, kuras aktīvi darbojas šinī nozarē.

Kalējs radās reizē ar dzelzi. Tātad šis ir ļoti sens amats. Pārējo amatnieku vidū kalējus var pazīt jau pēc ārienes: parasti tie ir liela auguma, spēcīgi vīri. Taču ar fizisko spēku vien nepietiek. Liela nozīme kalēju darbā ir zināšanām un attapībai. Kalšana ir vissenākais amats Latgalē. Tā pirmsākumi meklējami mūsu ēras sākumā.
Katrā muižā, pilsētā, pagastā, strādāja viens vai vairāki kalēja amata pratēji. Smēdēs (kalvēs, kuzņās) bija atsevišķi celtas guļbaļķu ēkas ar lubu, skaida vai māla kārniņu jumtiem. Tās atradās attālāk no pārējām ēkām, visbiežāk lielceļa malā un ūdens tuvumā. Zemnieki, kas kalēja darbus strādāja tikai savas saimniecības vajadzībām, kalšanai pielāgoja arī citas telpas, piemēram, pirts priekšnamu. Smēdē vienmēr bija ēze. Tā bija mūrēta no laukakmeņiem vai ķieģeļiem. Jaunākos laikos parādījās arī dzirksteļu uztvērējs. Smēdē vienmēr atradās plēšas, darinātas no biezas ādas un koka, jo bez spēcīgas gaisa strāvas liesma nevarēja būt pietiekoši karsta. Telpas vidū stāvēja lakta. Tai apkārt vai pie sienām – darba rīki.
Kalēji izgatavoja lauksaimniecības un amatniecības darbarīkus, dzirnavu un celtņu dzelzs detaļas, apkala zirgus, ratus un ragavas. Kalēja darbā bez dzelzs bija nepieciešamas arī koka ogles, ko ieguva ierīkojot primitīvas dedzināšanas krāsnis – ogļu bedres, vai arī ogles pirka no darvdeģiem. No visām lauku amatniecības nozarēm par attīstītāko bija atzīstams kalēja amats.
Attīstoties metālrūpniecībai, kalēja darbā arvien vairāk samazinājās jaunu priekšmetu izgatavošanas nozīme, bet pieauga remontdarbu īpatsvars. Kalēja amats pamatprincipos palika nemainīgs līdz pat 20. gadsimta vidum. Tāpat kā senāk, arī šodien kalējs veic virkni darbu, to skaitā – veido metālkalumus, sētas, gatavo darba rīkus, veic zirgu, ratu un ragavu apkalšanu. Tomēr pārsvarā veic darbu pēc pasūtījuma, izgatavo priekšmetus, kurus neražo rūpnieciski.

Mēs nedzīvojam zem klajas debess. Mūsu dzīvei ir nepieciešamas ēkas, mēbeles, sadzīves priekšmeti. Visas šīs minētās lietas prot izgatavot cilvēki, kuri darbojas ar koku. Šos speciālistus sauc par kokamatniekiem. Savukārt kokamatniekiem apvienojoties izveidojās kokapstrādes nozare, kurā darbojas:

• Namdari – būvēja koka celtnes, guļbūves
• Zāģeri – zāģēja un sagatavoja celtniecības kokmateriālus
• Galdnieki – izgatavoja mēbeles, logu rāmjus, durvis, durvju kārbas
• Ratnieki – lieca ratu riteņu lokus, darināja ratu riteņus, zirga aizjūga lokus, ragavu slieces
• Pinēji – pina saimniecībā nepieciešamos traukus no priežu saknēm, skaliem, lazdu, kārklu klūgām, bērzu tāss, salmiem un citiem dabas materiāliem
• Mucinieki – izgatavoja dažādus stīpotus koka traukus
• Satiksmes līdzekļu darinātāji – izgatavoja laivas, ratus, kamanas, karietes
• Vērpjamo ratiņu izgatavotāji – izgatavoja vērpjamos ratiņus
• Sīkamatnieki – izgatavoja cibas, karotes un citus nelielus sadzīvei nepieciešamos koka priekšmetus

Latgale izsenis bija pazīstama ar labiem kokamatniekiem, kuri prata būvēt ēkas, izgatavot dažādus koka priekšmetus. Koka priekšmetus izgatavoja gan speciāli aprīkotās darbnīcās, gan pasūtītāja mājās. Mucinieki koka traukus darināja tikai savās mājās vai darbnīcās. Kokizstrādājumus realizēja pilsētu, miestu un lauku apvidu nedēļas, mēneša un gada tirgos. Profesionālie kokamatnieki produkciju tirgum ražoja mazāk nekā mājrūpnieki, it īpaši tie, kuri dzīvoja mājrūpniecības centros, kas bija plaši attīstīti Latgalē. Nelielus koka priekšmetus kā karotes, cibiņas un citus kokizstrādājumus amatnieki paši pārdeva iedzīvotājiem arī viņu dzīves vietās, braukājot no mājas uz māju. Bija pazīstama produkcijas realizācija ar uzpircēju starpniecību. Uzpircēji nopirka visu kokamatnieku produkciju un maksāja par to mazāk nekā tirgū. Pēc tam to realizēja savos pilsētas un miestu veikalos.
Arī mūsdienās Latgalē strādā daudz prasmīgu kokapstrādes meistaru, kuru darbiem piemīt praktiska un kultūrvēsturiska vērtība. Amata meistari, izpildot pasūtījumus, darbojas darbnīcās, nelielos amatniecības uzņēmumos vai arī pie klienta. Viņi veic māksliniecisko koka apstrādi, virpošanu, izgatavo no koka mēbeles, traukus un rotaļlietas.

19. gadsimtā apavu ražotāji dalījās divās grupās: kurpniekos un velteņu vēlējos. Lielākā daļa apavnieku darināja ādas apavus, apgādājot ar tiem kā pilsētu un miestu, tā arī lauku apvidu iedzīvotājus. Laukos dzīvojošie amatnieki nereti apvienoja vienā personā kurpnieku un seglinieku darbus. Apavus darināja arī mājrūpnieki. Pieaugot iedzīvotāju labklājībai, ādas apavi kļuva par vienu no turības ārējiem lieciniekiem.
Vīzes un pastalas, kas gadsimtiem bija skaitījušās par tipiskiem zemnieku kārtas apaviem, saglabājās ikdienas darba gaitā. Šos apavus parasti gatavoja mājas apstākļos. Pastalas izgatavoja no biezas ādas, bet dažāda veida vīzes pina no liepu lūkiem. No savītām linu auklām darināja tā saucamās striķenes, jeb peternes. Šo apavu pagatavošanai izmantoja vienkāršas liestes – kopilus.
Ciemā parasti strādāja viens kurpnieks, izņemot vietas, kur apavus ražoja pārdošanai tirgū. 19. gadsimta beigās pie nozīmīgākajiem tirgus preču ražotājiem pieskaitāmi Līvānu, Preiļu un Dagdas miestu kurpnieki, kuri gada laikā izgatavoja 100 pārus apavu.
20. gadsimtā kurpnieku amatu, izkonkurē rūpniecība. Tomēr amatnieku roku darbs arī šajā laika periodā ir sastopams, jo nepieciešami ir apavu remonta pakalpojumi kā arī neizpaliek individuālie pasūtījumi.

Viena no plašākajām seno latviešu mājsaimniecības nozarēm bija rokdarbi, jo visu ikdienas dzīvei nepieciešamo vajadzēja darināt pašiem. Sievietes vērpa, auda, adīja un izšuva. Meitenes jau no mazotnes mācījās no savām mātēm un vecmātēm visu, kas vajadzīgs turpmākajai dzīvei un pūra pielocīšanai. Darbs prasīja izturību, izkoptu gaumi, krāsu izjūtu un ļoti labas zināšanas rakstu darināšanai tehnikā un kompozīcijā. Tika izmēģinātas dažādas tehnikas. Tā veidojās rakstu paraugu krājumi. Gadsimtu gaitā rokdarbi sasniedza arvien lielāku māksliniecisku un tehnisku pilnību. Tieši ar šo rokdarbu prasmi Latgales sievietes visos laikos ir lepojušās. Viņu adītie cimdi, zeķes, jakas, bija katra cilvēka garderobē. Sievu austie dvieļi, palagi ar tamborētām mežģīnēm bija atrodami katrās lauku mājās.
19. gadsimta beigās notika būtiskas pārmaiņas tautas materiālajā kultūrā, arī rokdarbu darināšanā. Šajā laikā beidza pastāvēt tradicionālais mājas kārtībā darinātais apģērbs – tautas tērps. Radās jauns, laikmetam atbilstošs vaļasprieks – laikmetīgie rokdarbi. Jaunie darinājumi gan vizuāli, gan pielietojuma ziņā lielā mērā atšķīrās no seno rotājumu nesēja – tradicionālā tautas tērpa, bet skaistuma un mēra izjūta, kompozīcijas pamati un daudzas senā izpildījuma tehnikas tika radoši pielietotas jauno priekšmetu radīšanā un rotāšanā. 19. gadsimtā tamborēšana bija turīgu dāmu iemīļota nodarbošanās. Šajā laika periodā rokdarbi, to skaitā, tamborēšana bija obligāts mācību priekšmets skolās.
Mūsdienās ar tehniku – rokdarbi pieņemts apzīmēt tekstilizstrādājumus, kas darināti dažādās tehnikās: izšuvums, adījums, tamborējums, mezglojums, dažādas mežģīnes.

Skroderi (drēbnieki), tāpat kā citi amatnieki strādāja savās darbnīcās, bet bija arī ceļojošie šī amata pratēji. Viņi gāja pa mājām strādādami, šuva apģērbu visiem ģimenes locekļiem un dzīvoja uz vietas tik ilgi, kamēr šūšanas darbus pabeidza. Latgales iedzīvotāji bieži vien izvēlējās ceļojošo skroderu pakalpojumus, jo šie pakalpojumi bija daudz labāki. Samaksa par darbu bija uzturs un neliela atlīdzība naudā.
19. gadsimta otrajā pusē zemnieku un sīkpilsoņu sievas ikdienas valkāšanai domāto apģērbu lielākoties darināja pašas. Skroderi pārsvarā šuva vīriešu apģērbus un goda drānas. Vīles šuva ar rokām, bet laika gaitā drēbnieki apģērba darināšanai sāka izmantot šujmašīnas, tās bija gan ar roku, gan ar kāju darbināmas. Ar šo amatu nodarbojās gan sievietes, gan vīrieši. Miestos, pilsētās dzīvojošu un ceļojošu skroderu vairums pēc tautības bija ebreji.
Drēbnieki – amatnieki un mājrūpnieki savās darbnīcās darināja arī gatavos apģērbus un pārdeva tos veikalos un tirgos. Šo izstrādājumu labākie pircēji bija no peļņas darbiem pārnākušie jaunie vīrieši.
Mūsdienās drēbnieki – amatnieki parasti strādā teātru ģērbtuvēs, modes mākslas salonos un veic oriģinālos pasūtījumus.